Jānis Sedols

Matemātiķis, datorzinātņu doktors, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta (LU MII) vadošais pētnieks. Portrets 13.05.2002.

Mans par Zilo grāmatu (ZG) nosauktais dzīvesstāsts ir izlasāms mājas lapā. Turpat arī otrs literārais darbs Algoritmu filozofija. Tālāk stāstīšu par sevi to, kas varētu palīdzēt izšķirties, vai ir vērts ielūkoties minētajā lapā.

 

Esmu dzimis 1939. g. Liepājā, bet bērnību un skolas gadus aizvadījis pārmaiņus Alsungā un Ēdolē. Biju apveltīts ar neparastām spējām un zinātkāri. Lasīt iemācījos ap 5 gadiem un jau pirmsskolas laikā aizrāvos ar fizikas un ķīmijas mācību grāmatām. Skolas pirmajās klasēs bija žēl, ka šos interesantos priekšmetus vēl nemācīja. Par galveno aizraušanos man tomēr kļuva matemātika, tiklīdz sapratu, ka tā nav tikai rēķināšana.

 

13 gadu vecumā veicu savu pirmo un varbūt arī lielāko matemātisko izgudrojumu, ko nosaucu par ANV figūrām. Mans atklājums dod iespēju zīmēt no taisnes nogriežņiem sastāvošas simetriskas figūras, kurām katrai ir no burtiem un cipariem veidota formula. Nosaukums ANV radies no vārdiem, kādus es ieliku pirmajiem trīs zīmēšanā lietotajiem leņķiem: Asais, Neasais, Visneasākais. Sīkāk par ANV figūrām var izlasīt ZG.

 

No 1952. līdz 1956. gadam mācījos Alsungas vidusskolā, un tur mans lielākais panākums bija sasniegumi Latvijas fizikas un matemātikas olimpiādēs: visus 4 gadus pirmās vietas abos priekšmetos. Nezinu, vai kādam ir izdevies šo rezultātu atkārtot. Teicamnieks gan nebiju, dažās citās  mācībās sekmes bija diezgan pieticīgas. Skolas pēdējā gadā sākās aizraušanās ar fotografēšanu, kas palika uz mūžu.

 

Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē matemātiķos. Tur drīz sapratu, ka manām spējām matemātikā ir robeža,  līdz kurai visu uztvēru bez piepūles, bet tālāk maz kas iznāca pat ar lielu centību. Starp citu, daudz arī necentos. Par manu tā laika matemātisko darbību var palasīt ZG nodaļā Mīlestība un matemātika. Ar visu to man izdevās 1961. g. Universitāti tīri sekmīgi pabeigt.

 

Pēc tam 3 gadus mācījos aspirantūrā Maskavā un diezgan centīgi mēģināju urbties matemātiskās loģikas pamatos. Te lielākais guvums bija dažas filozofiskas atziņas, kas aprakstītas ZG nodaļā Kas ir algoritms. Uzrakstīju arī disertāciju, kuru veiksmīgi aizstāvēju 1966. g.. Manā skatījumā tā gan bija tikai skolniecisks vingrinājums, un interese par matemātisko loģiku ar to arī beidzās.

 

1964. g. pabeidzu aspirantūru un atsāku darbu Latvijas Universitātes Skaitļošanas centrā (SC), vēlākajā Matemātikas un informātikas institūtā (LU MII), kas dibināts 1959. g. Es tajā sāku strādāt jau 1960.g., tātad gandrīz no sākuma. Tas bija arī sākums tā lielā izgudrojuma ienākšanai dzīvē, kuru sauca par elektronu skaitļojamo mašīnu, tad par skaitļotāju, kompjūteru un visbeidzot par datoru. Ar SC - LU MII un datoriem visās to attīstības stadijās mana darba dzīve ir gājusi kopā līdz pat šodienai. Mans galvenais veikums ir sistēmu modelēšanas valoda SITA un līdzekļi tās izmantošanai uz datora, par ko stāstīts ZG nodaļā Pilnā gaitā uz vietas. Kā rāda virsraksts, darbs nebija pateicīgs. Nemitīgi vajadzēja cīnīties, lai sasniegtais nepazustu, datoriem pārejot augstākā kvalitāte, un cīnos vēl joprojām. Vai ir izredzes uz kādu uzvaru, nezinu. Varbūt tomēr ir. Pienāks taču reiz laiks, kad pie datora galvenais jautājums būs nevis kā, bet gan ko darīt.

 

Tajā pat 1964. sāku kopīgu dzīves ceļu ar Helēnu (1938), vēlāk piedzima bērni Sniedze (1965), Ieva (1973) un Jānis (1974). Visiem mums dzīve un darbs vairāk vai mazāk saistās ar datoriem, bet Sniedze skolas gados ir guvusi arī atzīstamus sasniegumus matemātikas olimpiādēs.

 

No 1997. g. esmu iesaistījies Latvijas izglītības informatizācijas sistēmas (LIIS) projektā, un tur mans lielākais darbs ir jau minētā spēle Latvija, kas vēlāk kļuva par daļu no vispārīgākas spēles ZEME. Tajā esmu licis lietā visas savas galvenās aizraušanās – programmēšanu, fotografēšanu, ceļojumus pa Latviju. Spēlē pašlaik (2008. g. februāris) ir 2145 manas fotogrāfijas, kuru skaits vēl var tikt palielināts. Tajās redzama liela daļa no Latvijas pilīm, baznīcām, pieminekļiem, upēm, ezeriem, dabas retumiem un citiem ievērojamiem objektiem. Spēlē var gan pārbaudīt zināšanas par Latviju, gan arī izmantot to kā ceļvedi un fotoalbumu.

 

Veidojot spēli ZEME, 2003. g. man izdevās uziet vienu gandrīz elementāru matemātikas stūrīti, kas brīnumainā kārtā vēl palicis neapgūts. Es atklāju, ka ģeometriskai figūrai var definēt centru kopu, kurā katram reālam skaitlim atbilst savs centrs. Visi šie centri atrodas uz līnijas, kuru es nosaucu par centroīdu. Skaitlim 2 atbilst smaguma centrs, centroīdas galos (mīnus un plus bezgalība) ir ievilktās un apvilktās riņķa līniju centri. Lietojot centristiku ģeogrāfijā, esmu izskaitļojis Latvijas centroīdu, kas stiepjas apmēram 150 km garumā no Madonas apkārtnes līdz Lietuvas pierobežai netālu no Skaistkalnes.

 

Turpinot nepateicīgo darbu pie programmu dzīves laika pagarināšanas, pašlaik esmu uzbūvējis Algoritmu Autonomiju Arhitektūru jeb AAA – kopēju apvalku, kas cita starpā aptver modelēšanas līdzekļu kopu SITA, ģeogrāfisko spēli ZEME un programmu Albumi, ar kuru var ne tikai kārtot un skatīties digitālās fotogrāfijas, bet arī zīmēt ANV figūras un no veidot no tām režģus. Pēdējos izgudroju ANV figūru piecdesmitajā gadskārtā 2002. gadā un vēlāk atradu tiem arī vienu praktisku pielietojumu – žogu būvēšanā.

 

Vaļasprieka līmenī esmu pievērsies arī filozofijai, kas manā skatījumā parādīta ZG nodaļā Pats galvenais un tālāk rakstā Algoritmu filozofija. Viena no atziņām ir cerība, ka līdz ar jauno tūkstošgadi saprāts sāks uzveikt postošās idejas, ar kurām bija tik pārpilns mans 20. gadsimts.

 

Paldies par uzmanību!